#55 – check! Jeb kā es ievācos un dzīvoju savā jaunajā dzīvoklī.

Ir pagājušas tieši 2 nedēļas un 1 diena, kopš es esmu kļuvusi par nopietnāku, atbildīgāku un patstāvīgāku cilvēku a.k.a. tādu, kurš dzīvo pats savā dzīvoklī, par kuru arī pats maksā(un to var arī izdarīt, jo tur ir fucking malkas apkure).

Un es priecājos. Nav tā, ka es šobrīd, svētdienas vakarā, spriņģotu apkārt pa mūsu dzīvokļa divām istabām, virtuvi, vannasistabu un koridori, tērpusies vienā pidžammā un dziedot Imagine Dragons – Pantomime. Bet vienīgie divi iemesli, kādēļ es to šobrīd nedaru ir:

1)Tur ir diezgan auksti, pārāk auksti, lai es līstu āra no gultas, tērpusies vienā pidžammā;

2)Es šobrīd atrodos savu vecāku siltajās mājās(es te tikai ciemojos pa brīvdienām!).

Un vēl es mācos. Es mācos rīkoties ar naudu, es mācos plānot. Plānot vel vairāk nekā iepriekš, turklāt darīt visu iespējamo, lai plāni realizētos. Mācos domāt tālredzīgi un rast atšķirību starp to, ko gribu un ko man vajag(to lielo Fazer šokolādi, medū grauzdētās mandeles un extra 2 karameļu biezpiensieriņus man čista vajadzēja), kā arī saprast to, kas man no tā visa jau ir(vai vismaz kas tāds, ar ko es to varu aizstāt). Mācos taupīt. Ko? VISU. Laiku, naudu, elektrību, ūdeni, drēbes, etalonus – visu. Mācos vairāk dzīvot saskaņā ar citiem cilvēkiem. Un ar to es nedomāju vien darbadienu vakaros un brīvdienās uztaisīt Matīsam tēju un kaut ko nom nom. Ar to es domāju arī – pieņemt, ka es atrodos vienā ēkā ar baru citu cilvēku, kuri arī trokšņo, strīdās, spēlē ģitāru, klavieres un, iespējams, blokflautu. Mācos efektīvāk iekurināt malkas krāsni un nomazgāties pirms es zaudēju pilnībā visu savu ķermeņa siltumu.

Un no sākuma liekas grūti. Jā, kaut kad pašā sākumā, kad ir beigusies pirmā nedēļas nogale un sākušies agrie darbadienu rīti, kad vari redzēt gaisā pats savu elpu, kā arī ledusspuķes uz logiem… istabas iekšpusē. Paliek grūti kaut kad tajā mirklī, kad salst tik ļoti, ka sāp pirksti un negribas vairs ne vien līst ārā no gultas, bet arī tajā izkustēties, jo gribas palikt savā iesildītajā laikumiņā. Paliek grūti, kad sāc domāt par kaķa iegādi, lai tas varētu tev sildīt pēdas, kaut gan nevari tos joprojām ciest(nu, pelēkie vēl ir ok, bet nu, jā). Vai arī tad, kad tava tējkanna ir tik lēna, ka no rīta vari jau laicīgi sākt domāt “hmm, vakarā gribēšu tējiņu, jāuzliek ūdens vārīties jau tagad.”

Bet arī tas ir ir labi. Varbūt tas pat savā ziņā ir pats labākais. Jo, grozi kā gribi, no vieglām lietām nevar iemācīties. Nu, var, bet no vieglajām ir iemācīties grūtāk nekā no grūtajām. Ar to es domāju – kad tieši tev bija tā diena, kad tev kaut kas padevās bez piepūles ar pirmo reizi un tu no tā guvi vērtīgu mācību? Tā vienkārši ir – jo vieglāk tev kaut kas dzīvē atnāk, jo mazāku vērtību/vērību tu tam piešķir.

Un savā ziņā visi šie grūtie sīkumi padara mani lepnāku. Padara mani lepnāku, jo tas viss ir tomēr kaut kas mans. Kaut kas, ar ko es esmu spējusi tikt galā saviem spēkiem. Tas viss man liek novērtēt tādas lietas kā karstu karstu ingvertēju, siltu siltu Matīsu… siltu siltu ciemošanos vecāku mājās.

Ir jauki ir patiešām patiešām jauki!

Also, lūk, iepriekšminētā foršā dziesma:

2 comments

  1. Wow… Uzgāju tavu blogu tikai šodien un tagad neiedomājami nožēloju, ka neizdarīju to jau agrāk! Visi ieraksti ir tik iedvesmojoši, ka nevaru beigt brīnīties, patiešām, reti kad gadās atrast kādu latviešu blogeri kurai sanāk rakstīt tik kvalitatīvi un aizraujoši ! Lai izdodas sasniegt daudz, daudz lielākus panākumus, godīgi, Tu esi to pelnījusi!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s