Par Itāliju bez Itālijas.

Un tagad ir sestdiena, mēs ripināmies pa Itālijas serpentīniem prom no Viestes. Un saskaņā ar manu teoriju par lietu kārtību, par to, ka it visam savā ziņā ir jēga, man tagad būtu jāgūst kāda mācība. Un ko es iemācījos? Es visas vietas salīdzinu ar Lietuvu. Un nav svarīgi, kas tā ir par vietu. Es to vienmēr, mūžīgi mūžos salīdzināšu ar Lietuvu. Vienalga, vai es aizmiegu un apdegu pludmalē, garšoju saldējumus un mēģinu saprast, kā tie itaļi viņus tik foršus sataisa, picērijā pie sevis minu, kas tas pa sieru picai virsū, aiz garlaicības mēģinu izskaitīt, cik daudz nektarīnu es noriju dienā, sēžu uz Intas lieveņa, skatoties, kā mazie Hugo un Pippo spēlējas, mēles pa muti izkāruši, un pēc tam noguruši guļ ar savām siltajām, mīkstajām galvām man uz pēdām, miegā viegliņām spārdoties ar pakaļkājām. Vienalga, vai es blandos apkārt pa Viestes ielām, izmisīgi cenšoties apmaldīties, nogaršoju visas olīvas un sierus tirgū, skaitu mini, sajaucu mini skaitu, ik pāra dienas spītīgi sēžu uz augļu diētas, jo tie itāļi taču ir galīgi traki ar saviem garšīgajiem ēdieniem. Vienalga, vai es kā nospriegota stīga pārvietojos apkārt, jo esmu apdegusi un viss sāp, vai arī man pēkšņi atveras prāts, un es gribu izložņāt visas tās itāļu virtuves, jo es arī tā gribu, es arī gribu mācēt ēst tā taisīt kā viņi. Es vienalga VIENMĒR salīdzināšu to visu ar Lietuvu. Vienalga, vai tās ir sajūtas vai izjūtas. Jo, lai kur arī es aizbrauktu, agrāk vai vēlāk es nonīkstu. Man paliek garlaicīgi, un tad es sāku domāt. PĀRĀK daudz. Gribot negribot, atgriežas domas par novembri. Un vispār – faktu, ka man tūlīt būs dzimšanas diena, būs 19. Es būšu pārdzīvojusi 18(te es paklanos pati sev un apbrīnoju manu izturību). Bet Lietuvā tā nav. Lietuvā nekad tā nav. Un, ja es par to visu sāku domāt, es neredzu tumsu. Nē, nevis neredzu, bet redzu tai cauri. Tur viss ir citādāk. Pat vasaras tur ir jaukas. Gadalaiks, kurš man no visiem riebjas visvairāk. Pēdējās trīs vasaras, šo ieskaitot, man liekas tik dumjas un pretīgas, ka pat skarties klāt negribas. Tāpat kā pagaršot pienu dienā, kad tam it kā beidzas termiņš. Nē, vēl pretīgāk. Nav runa par konkrētiem cilvēkiem. Vienkārši par jau kopš bērnības izveidojušos pieradumu, ka tur sliktu lietu nenotiek.

Bet vispār jau es nesaku, ka te, Itālijā, ir slikti. Te ir ļoti labi. Tik no tā, ka tik daudz brīva laika, tik daudz laika, kas jāpavada pašai savā sabiedrībā, ka drusciņ sāk kamols kāpt kaklā. Jā, man laikam smadzenes saulē katliņā izvārījās un ižžuva.

Bet ir jau labi. Ja nav, tad kaut kad būs.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s