Miegs saplīsa.

Atkal zogas klāt pazīstamās sajūtas, man velkot kājas uz autobusu pēc tam, kad VIDā veiksmīgi saņemta nodokļu grāmatiņu no sievietes, kas izplūdusi kā veca mīkla, pielipusi pie krēsla uz nepiecelšanos, norādot uz to, cik ilgi jau tur strādā. Kā jau kārtīgam neguļošam slimniekam pienākas, sekundes gadziljonsdaļā paspēju jau aizdomāties par savu pieradumu pasauli, mūžīgo drošības jostu, ar kuru, šķiet, esmu jau saaugusi kopā. Bezmiegs jau kādu nedēļu atpakaļ baksta kaut kur pakausī, maita. Grūti man sevi saprast – nekas jau neesot tik traki kā toreiz pirms tiem diviem gadiem. Laiks skrien. Gribētos teikt atkal “kaut viņam kaja salūztu”, bet tagad ir labi. Lai skrien. Lai skrien ātrāk. Lai var aizmirst nepareizas domas un mācīties elpot no jauna.

Piecļimons stundu atkal pavadītas grozoties un bezjēdzīgi spokojoties apkārt pa māju nakts vidū. Kuš Kuš albums atklausīts līdz pēdējai skaņas vibrācijai, un Māras balss uz mirkli kļuvusi par manas galvas televizora diktori. Arvien vairāk jāatgādina sev, ka nevar domu izsīkuma gadījumā bāzties cilvēkam virsū. Un beigu beigās tās visas pārdomas, ar bezmiegu strīdoties, sanāk tikpat bezjēdzīgas un ar tikpat necik nobeiguma tēzēm, cik šim ierakstam.

Ir labi.

Ja nav, tad kaut kad būs.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s