Positive body image gone wrong. Again.

Es negribu izjaukt Jūsu “Positive Body Image”/Dove ballīti, bet man kaut kā ir apriebušās visas šīs motivējošās un debīlās kampaņas.

Man prieks, ka beidzot sabiedrība ir savākusies un sapratusi, ka varbūt nav ok rādīt mazām meitenēm, ka, ja tu būsi tik tieva, tik gara, tik mikroskopiska, tu būsi skaista. Es priecājos par “Hei! Ir 21. gadsimts! Nākotne ir tagad! Mainām kaut ko!” attieksmi. Bet es nicīgi smejos par KATRU šo te kampaņu vai kārtējo rakstu par to, ka redz viena apaļīga aktīviste izlēma pateikt NĒ sabiedrības skaistuma standartiem un parādīja savu vēderu instagramā. Kāpēc? Jo tas ir TIEŠI tas pats, ko mēs darījām iepriekš, tikai šoreiz mēs akli glorificējam citas ķermeņa aprises, atkal jau noniecinot pārējās. Negribu jums izjaukt jautrību, bet, samainot vietām “resns-slikti; tievs-labi” uz “tievs-slikti; resns-labi”, nenozīmē, ka kaut kas ir mainīts uz labu. Mēs tikai ieslīgstam otrā galējībā.

Es pati pēc miesas būves esmu maza auguma(gan horizontāli, gan vertikāli) meitene, tādēļ mani šis tracina jo īpaši daudz. Man riebjas šī liekulīgā attieksme, kurā tiek sludināta pozitīva attieksme pret savu ķermeni, skaļi un bezjēdzīgi vāvuļojot, ka “mēs jūs mīlam tādus, kādi jūs esat”, bet beigās iespļaujot sejā tiem, kuru parametri ir zem jaunā standarta – jo lielāks VISS, jo labāk. Par kroni visam – tiek noniecināti ne tikai maza auguma cilvēki, bet arī tie, kas papildus nodarbojas ar aktīvu dzīvesveidu, rūpējas, lai viņu ķermenis būtu spēcīgs un atlētisks, konkrēti šeit raksts par to, kādi izskatītos supervaroņi, ja viņiem būtu “reālistiski” ķermeņi: http://bit.ly/1Knekse

Es atvainojos, kopš kura laika “reālistisks” ir tikai un vienīgi kartupelis, kurš sēž 24h diennaktī uz sava dīvāna un skatās kārtējo Spaidermena multeni, smīkņājot “Šitas, jau nav reāli, lol.”?! Supervaroņi – ir SUPER un VAROŅI, jo viņus par tādiem padara viņu spējas, kas ir augstākas un varenākas par pārējiem. Piedod, ja šobrīd sagrauju tavas ilūzijas, bet neviens tev neveltīs komiksu sēriju un filmu sāgu, ja viss, ko tu izdarīsi ir – aiziesi uz darbu, saskavosi dokumentus un atnāksi mājās. Supervaroni par SUPERVARONI padara viņa pārdabiskās spējas, vai ilgi trenētās un izkoptās fiziskās spējas, cīņas iemaņas, izturība utt. Un tas viss nāk no:

a)kāda augstāka paranormālā spēka/citas planētas;

b)daudz naudas, daudz brīvā laika un ekskluzīva un vienreizēja trenera;

c)daudz naudas, daudz brīvā laika un interesantiem gadžetiem;

d)jebkas cits, kas nav Tava čipsu pakas Tavās rokās.

Jā, protams, Tu esi pats savs supervaronis un superzvaigzne, Tu vari būt viss, kas vien Tu vēlies būt, visi Tavi sapņi ir rokas stiepiena attālumā blablabla, bet, lūdzu, liec mieru Betmenam. Paldies.

Un, ja ar to vien nepietiek, daudzi vēl atļaujas šādu dzīvesstilu nodēvēt par veselīgu. Kā saka – malacis, meitēn, veselīga attieksme! Es nesaku, ka apaļīga vai JEBKURA sieviete vispār ir neglīta – viss tiešām ir viņas pašas galvā un tā nav mana darīšana apšaubīt viņas skaistumu. Taču skaistums un veselība nav viens un tas pats. Visi veselīgie cilvēki ir skaisti. Bet ne visi skaistie cilvēki ir veselīgi. Labs un augsts pašnovērtējums nenozīmē veselīgu attieksmi pret dzīvi. Tu nevari norīt 50 kūkas, ielikt Instagram’ā selfiju ar tekstu “Es skaista, man poh*j” un pateikt, ka tas ir veselīgi. Es saprotu, ka ir konkrētas veselības problēmas, kas var būt gan iedzimtas, gan medikamentu izraisītas.  Bet tas nenozīmē, ka pēkšņi vairāk kā puse pasaules sirgst ar šīm problēmām. Un beigu beigās – arī šīs veselības problēmas/īpatnības var notikt abos virzienos. Jo ir arī dabiski slaidi un tievi cilvēki, kuru gremošanas sistēma lielāko viņu dzīves daļu darbojas viņu izskatam par labu, kā tas ir manas ģimenes gēnos. Ir arī konkrētas slimības, kas noved pie slimīga kārnuma, jo cilvēka gremošanas sistēma ir tik aktīva, ka ir teju neiespējami to pabarot, kur nu vēl pārbarot.

Es saprotu, ka tas nav bijis neviena mērķis – noniecināt tievus un sportisksus cilvēkus. Viss sācies ar to, lai paceltu iepriekš noniecināto cilvēku pašvērtējumu, liekot viņiem justies labāk un galvenais – mīlēt savu ķermeni. Bet vai tas tiešām ir jādara uz tā rēķina, ka tagad ticību un mīlestību pret sevi sāks zaudēt citu cilvēku grupa?

Jā, meitenes(un zēni arī), mēs visi esam skaisti un brīnišķīgi, manas domas par to joprojām ir nemainīgas! Bet nākamreiz varbūt, kad taisīsi savu jauno apakšveļas kampaņu ar korpulentām dāmītēm, izmantojot pavadošo tekstu “VISAS ķermeņa aprises ir skaistas”, neesi liekulis un tiešām iekļauj VISA veida ķermeņa formas.

“Jā, bet tas jau ir tikai tev galvā.”

The Things Most Likely To Increase Your Risk Of Bipolar Disorder.

Un tieši šādas lietas liek man dusmoties uz apkārtējo pasauli – dusmoties par to, ka prāta slimības joprojām uztver ar smīnu, tās joprojām apspriež kā mītu, kā kaut ko, ko slaveni cilvēki izdomā, lai kļūtu “oriģinālāki”, “citādāki”. Kā kaut ko, ko nav vērts apsvērt ar zinātniskiem terminiem. Kaut ko, kur medikamentus tālak nav īsti vērts vairs attīstīt, jo tas tak viss tikai “galvā”.

Tieši tas jau to visu padara nopietnu – nevienai psiholoģiskai slimībai nevajag nosalušu degunu, slapjas zeķes ziemā vai radioaktīvo starojumu, lai uzsāktu savu postu. Tam vajag tikai apkārtējo pasauli, neveiksmes un sliktas sakritības. Vienai psiholoģiskai slimībai pietiek ar citu, lai tā varētu “aktivizēties”. Tai principā nevajag neko, tikai to “kas ir tavā galvā”. Un tikko tā uzsāk savu procesu, tā tevi var pārvēst par ieroci pašam pret sevi un apkārtējiem.

Vēl nesen, skatoties seriālu, redzēju amerikāņu reklāmu antidepresantam. Divas trešdaļas(!!) reklāmas laika tika izklāstīti visas briesmīgās blakusparādības. Jā, protams, ja aplūkojam tik vienkāršus medikamentus kā visām sievietēm somiņā esošais Ibumetin, tad tīrās šausmas pārskrien pāri par visām blakusparādībām. Bet atšķirība ir tā, ka tās parādīsies tikai 1 no 10 000 lietotāju. Turpretī, minētā antidepresanta nosauktās blaknes, kā asiņošana, migrēna, reiboņi, vemšana un visam par kroni – aktīvas pašnāvnieciskās tieksmes -, notiks 1 no 10 lietotājiem. Un tas tiek uzskatīts par pieņemamu un sabiedrībā izmantojamu līdzekli cīņā ar depresiju. Un kā pie velna vēl tiek joprojām pieļauts, ka ANTIDEPRESANTS var izraisīt un stimulēt depresijas bīstamāko simptomu – pašnāvnieciskas un sevis fiziskas savainošanas tieksmes?

Un, ja šīs slimības ar tik nopietnām sekām var tikt ierosinātas ar tik smieklīgi vienkāršiem cēloņiem kā “man šodien bija briesmīga diena”, kā var to neuztvert nopietni?!

#55 – check! Jeb kā es ievācos un dzīvoju savā jaunajā dzīvoklī.

Ir pagājušas tieši 2 nedēļas un 1 diena, kopš es esmu kļuvusi par nopietnāku, atbildīgāku un patstāvīgāku cilvēku a.k.a. tādu, kurš dzīvo pats savā dzīvoklī, par kuru arī pats maksā(un to var arī izdarīt, jo tur ir fucking malkas apkure).

Un es priecājos. Nav tā, ka es šobrīd, svētdienas vakarā, spriņģotu apkārt pa mūsu dzīvokļa divām istabām, virtuvi, vannasistabu un koridori, tērpusies vienā pidžammā un dziedot Imagine Dragons – Pantomime. Bet vienīgie divi iemesli, kādēļ es to šobrīd nedaru ir:

1)Tur ir diezgan auksti, pārāk auksti, lai es līstu āra no gultas, tērpusies vienā pidžammā;

2)Es šobrīd atrodos savu vecāku siltajās mājās(es te tikai ciemojos pa brīvdienām!).

Un vēl es mācos. Es mācos rīkoties ar naudu, es mācos plānot. Plānot vel vairāk nekā iepriekš, turklāt darīt visu iespējamo, lai plāni realizētos. Mācos domāt tālredzīgi un rast atšķirību starp to, ko gribu un ko man vajag(to lielo Fazer šokolādi, medū grauzdētās mandeles un extra 2 karameļu biezpiensieriņus man čista vajadzēja), kā arī saprast to, kas man no tā visa jau ir(vai vismaz kas tāds, ar ko es to varu aizstāt). Mācos taupīt. Ko? VISU. Laiku, naudu, elektrību, ūdeni, drēbes, etalonus – visu. Mācos vairāk dzīvot saskaņā ar citiem cilvēkiem. Un ar to es nedomāju vien darbadienu vakaros un brīvdienās uztaisīt Matīsam tēju un kaut ko nom nom. Ar to es domāju arī – pieņemt, ka es atrodos vienā ēkā ar baru citu cilvēku, kuri arī trokšņo, strīdās, spēlē ģitāru, klavieres un, iespējams, blokflautu. Mācos efektīvāk iekurināt malkas krāsni un nomazgāties pirms es zaudēju pilnībā visu savu ķermeņa siltumu.

Un no sākuma liekas grūti. Jā, kaut kad pašā sākumā, kad ir beigusies pirmā nedēļas nogale un sākušies agrie darbadienu rīti, kad vari redzēt gaisā pats savu elpu, kā arī ledusspuķes uz logiem… istabas iekšpusē. Paliek grūti kaut kad tajā mirklī, kad salst tik ļoti, ka sāp pirksti un negribas vairs ne vien līst ārā no gultas, bet arī tajā izkustēties, jo gribas palikt savā iesildītajā laikumiņā. Paliek grūti, kad sāc domāt par kaķa iegādi, lai tas varētu tev sildīt pēdas, kaut gan nevari tos joprojām ciest(nu, pelēkie vēl ir ok, bet nu, jā). Vai arī tad, kad tava tējkanna ir tik lēna, ka no rīta vari jau laicīgi sākt domāt “hmm, vakarā gribēšu tējiņu, jāuzliek ūdens vārīties jau tagad.”

Bet arī tas ir ir labi. Varbūt tas pat savā ziņā ir pats labākais. Jo, grozi kā gribi, no vieglām lietām nevar iemācīties. Nu, var, bet no vieglajām ir iemācīties grūtāk nekā no grūtajām. Ar to es domāju – kad tieši tev bija tā diena, kad tev kaut kas padevās bez piepūles ar pirmo reizi un tu no tā guvi vērtīgu mācību? Tā vienkārši ir – jo vieglāk tev kaut kas dzīvē atnāk, jo mazāku vērtību/vērību tu tam piešķir.

Un savā ziņā visi šie grūtie sīkumi padara mani lepnāku. Padara mani lepnāku, jo tas viss ir tomēr kaut kas mans. Kaut kas, ar ko es esmu spējusi tikt galā saviem spēkiem. Tas viss man liek novērtēt tādas lietas kā karstu karstu ingvertēju, siltu siltu Matīsu… siltu siltu ciemošanos vecāku mājās.

Ir jauki ir patiešām patiešām jauki!

Also, lūk, iepriekšminētā foršā dziesma:

Saldais ēdiens prātam un ķermenim.

Braucot mājās, austiņas negaidīti sāk skanēt nepelnīti ilgu laiku piemirstā dziesma “Yet”. Un ar to, soliņu, smaidu un mīļiem vārdiem pietiek drosmei rītdienai. Un es nedomāju vien rītdienu, 6. augustu. Es domāju rītdienu kā Rītdienu ar lielo burtu. Rītdienu, kas ietver gan 6. augustu, gan visas pārējās dienas pēc tam. Jo ir tik sasodīti skaisti būt te. Būt te nevis nebūt vispār. Ir tik jauki zināt visu to, ko zinu tagad. Ir jauki, ja man ir mana Šodiena ar visiem Rītdienas plāniem. Turpinu virzīties uz priekšu tuvāk tam, kas visvairāk dzīvē patiesi patīk un padodas. Tiesa, ar maziem solīšiem un citu bakstīšanu uz priekšu. Bet notiek.

Un ar šādu iedvesmojošu ierakstu es ķeršos klāt savam nākamajam “mazajam projektam” un biedējoši satraucošajai rītdienai.

Atā un lai jums miegā visi saka čau!

 

Zemeņu zupa un vafeles.

Galva no pēdējiem diviem mēnešiem nedaudz pārsvilusi, iekšējā Es turpina ik pa laikam paārdīties par rezultātiem, kā arī pavadīta kārtējā man tik ļoti raksturīgā diena, kas maksimāli piepildīta ar bezjēdzīgām un neizskaidrojamām garstāvokļa maiņām, liekot man apšaubīt savu saprātu. Bet viss jau ir labi – visas mazās sāpītes, izčīkstētas, izpīkstētas, viss, kas manos spēkos, izdarīts, un tagad atliek vien nomierināties un gaidīt.

Tagad galvenais savākt sevi un beigt nervozēt par lietām. Esmu darījusi, ko varējusi, un tagad tur tāpat neko vairs nemainīt. Kārtoju istabu, tā sakārtojot arī sevi, un smaidu, jo zinu, ka varu daudz vairāk nekā liekas. Mani vajag tikai tā kārtīgi pabakstīt un uzmanīt, lai nesāku padoties.

Pilnīgi noteikti negribu teikt, ka jāuzņemas mazāk darba un atbildības, nē, dažreiz pat vajag vairāk, lai pierādītu sev un citiem, ka varu. Vienkārši jāatceras, ka, lai to visu varētu paveikt, man jāmēģina lietas uztvert vienkāršāk un jāatbrīvojas no liekā.

Čau,

Es augu!

Sauleskaziņas.

Maziņas sajūtu sajūtiņas un tirpiņas dzirksteļo, izgaismojot laiku un telpu. Pavasaris ir mazā pirkstiņa stiepiena attālumā un ledus jau kraukšķīgi padodas maniem zābakiem, nākamajā dienā paslēpies starp melnzemes graudiņiem un zāļu stiebriem aiz kauna par savu vājumu.

Brīvdienās, svētdienu vakaros, gribu ievilkt dziļi elpu un aizturēto gaisu nesāt sevī visu atlikušo darba nedēļu līdz pat piektdienas vakariem.

Čau, ir skaisti!

Šī nav mana 2013. gada apņemšanās.

Nu, it kā nav.

Es tikai daru sev šeit zināmu par lietām, kuras būtu vēlams šogad izdarīt. Bet es neko neapņemos. Būtu vēlams neatstāt novārtā savu sarakstu. Būtu vēlams lasīt vairāk(un pabeigt beidzot lasīt to nolādēto Po, kurš īstenībā ir ļoti foršs, es tikai vienkārši kaut kā netieku pāri tai vienai grāmatai). Būtu vēlams, izdarot kādu lietu no saraksta, par to arī uzrakstīt īsu blogu. Būtu vēlams vairāk rakstīt. Būtu vēlams nenokļūdīties otro reizi un pacensties būt labai māsai. Būtu vēlams katru reizi, pirms es kaut ko atsakos darīt un saku “jo man bail”, vienalga tomēr pamēģināt. Būtu vēlams beidzot saprast, ko mācīties. Un vēl, kā jau katrai meitenei pienākas, būtu vēlams drusku notievēt.

Bet es jau neko neapņemos. Es tikai saku, kā būtu vēlams.

Čau!

Bezgalībiņas.

Tad tu atver acis un attopies, ka ir 12. novembris. Viņš nav pienācis, atnācis, ienācis, viņš vienkārši Ir. Sēž uz manas palodzes. Un smaida. Un viņš tā vienkārši Ir ar maigu rudens rīta saulīti gar vaigu, siltu roku, kas pa ceļam silda manējo. Tēju, tostermaizēm un drupačām. Nepareizajām biksēm un drusku sāpošu kaklu. Un izbrīnu, ka priecājos. Priecājos par to, ka varu pamosties 12. novembrī. Un tad novembris pa ceļam uz darbu ierunājas un liek man saprast:”Bet tas viss jau nav pats labākais. Un zini, kas ir? Tas, ka būs VĒL tādi 12. novembri. Un būs arī 13. Un arī 14. Un tad vēl būs decembri arī. Viņi visi atnāks. Un tu viņus visus redzēsi, panda.”

Maza kaza.

Čau, es te tagad sēžu, esmu maza un.. nu jā, tas arī ir principā viss, ko es daru – sežu gultā un jūtos maziņa. Bet es galīgi neiebilstu. Es neiebilstu būt maza. Es pirmo reizi mūžā neiebilstu justies dīvaina, jo pekšņi es to spēju kaut kā pieņemt. Es varu to pieņemt kā kaut ko pilnīgi pašsaprotamu – es esmu dīvaina, maza(bet es neesmu īsa, ja), bet tā arī ir labi. Es neiebilstu, ka kāds tagad daļu no manām teorijām par dzīves kārtību izjauc un lēnītēm lēnītēm, mazmazītiņām liek pa jaunam citādā secībā plauktiņos. Jo, jā, es beidzot atzīstu, ka tā daļa no manām teorijām bija diezgan stulba. Un es neiebilstu, ka man nav bijusi taisnība.

Un tagad tā dziesma nekad laikam nebūs nesmieklīga.

Čau, man šodien prieks!

I laugh often, so I supose, I’m gonna be fine.

Tieši pirms gada es savā dzimšanas dienā ar lauztu kāju vazājos apkārt pa skolu uz kruķiem, dalot končas(Geishas šokolāde. VIENMĒR geishas šokolāde). Ar pavisam citu, un, ja tā godīgi, galīgi nepareizu un salauztu skatījumu uz dzīvi. Vispār jau tā dzīves kārtība un sistēma, kurai es ticu, ir palikusi. Tikai tagad es viņā redzu sev citu vietu. Un vispār jau neslikti.

Ar to es nedomāju, ka man tagad ir vairāk dzīves, jo šobrīd es sēžu sestdienā, savā dzimšanas dienā, mājās, skatos seriālus un joprojām ēdu to amazing garšīgo šokolādi, jo man vienkārši negribas un slinkums kaut ko citu darīt, kādu satikt(ar ko es domāju – vakarā laikam jāaizbrauc pie Elīzas, bet nu jā). Es joprojām tāpat kā pirms gada esmu neizgulējusies, jo mani atkal jau vajā bezmiegs. Es joprojām jūsmoju par šokolādi, pandām un mini. Bet viss vienalga ir pilnīgi citādāk. Es šobrīd sēžu mājās, nevis tāpēc, ka man būtu kaut kas, ko slēpt no citiem un jāizvairās, bet gan tāpēc, ka man vienkārši ir pilnīgi parasts slinkums. Bezmiegam ir citi, jauni iemesli. Jā, līdzīgi, bet es joprojām spītēšos un teikšu  – CITI, un šoreiz es zinu, ka es tikšu galā, gan jau. Ok, pandas, mini un geishas šokolāde ir vienkārši pilnīgi pašsaprotamas lietas, kurās nav nekā slikta, ļauna, so tā drīkst būt.

Un es rakstu tādu bezjēdzīgu ierakstu ar domu sev atgādināt – čau, saulīt, tev ir 19! Un zini, ko tas skaitlis nozīmē? To, ka taisnība vien ir – you’ll NEVER know. ;)

Ir jau labi. Ja nav, tad kaut kad būs.

Un tagad jābrauc pie Dāga, jo mazi bērni ir smieklīgi un uzmundrina, čau.