#55 – check! Jeb kā es ievācos un dzīvoju savā jaunajā dzīvoklī.

Ir pagājušas tieši 2 nedēļas un 1 diena, kopš es esmu kļuvusi par nopietnāku, atbildīgāku un patstāvīgāku cilvēku a.k.a. tādu, kurš dzīvo pats savā dzīvoklī, par kuru arī pats maksā(un to var arī izdarīt, jo tur ir fucking malkas apkure).

Un es priecājos. Nav tā, ka es šobrīd, svētdienas vakarā, spriņģotu apkārt pa mūsu dzīvokļa divām istabām, virtuvi, vannasistabu un koridori, tērpusies vienā pidžammā un dziedot Imagine Dragons – Pantomime. Bet vienīgie divi iemesli, kādēļ es to šobrīd nedaru ir:

1)Tur ir diezgan auksti, pārāk auksti, lai es līstu āra no gultas, tērpusies vienā pidžammā;

2)Es šobrīd atrodos savu vecāku siltajās mājās(es te tikai ciemojos pa brīvdienām!).

Un vēl es mācos. Es mācos rīkoties ar naudu, es mācos plānot. Plānot vel vairāk nekā iepriekš, turklāt darīt visu iespējamo, lai plāni realizētos. Mācos domāt tālredzīgi un rast atšķirību starp to, ko gribu un ko man vajag(to lielo Fazer šokolādi, medū grauzdētās mandeles un extra 2 karameļu biezpiensieriņus man čista vajadzēja), kā arī saprast to, kas man no tā visa jau ir(vai vismaz kas tāds, ar ko es to varu aizstāt). Mācos taupīt. Ko? VISU. Laiku, naudu, elektrību, ūdeni, drēbes, etalonus – visu. Mācos vairāk dzīvot saskaņā ar citiem cilvēkiem. Un ar to es nedomāju vien darbadienu vakaros un brīvdienās uztaisīt Matīsam tēju un kaut ko nom nom. Ar to es domāju arī – pieņemt, ka es atrodos vienā ēkā ar baru citu cilvēku, kuri arī trokšņo, strīdās, spēlē ģitāru, klavieres un, iespējams, blokflautu. Mācos efektīvāk iekurināt malkas krāsni un nomazgāties pirms es zaudēju pilnībā visu savu ķermeņa siltumu.

Un no sākuma liekas grūti. Jā, kaut kad pašā sākumā, kad ir beigusies pirmā nedēļas nogale un sākušies agrie darbadienu rīti, kad vari redzēt gaisā pats savu elpu, kā arī ledusspuķes uz logiem… istabas iekšpusē. Paliek grūti kaut kad tajā mirklī, kad salst tik ļoti, ka sāp pirksti un negribas vairs ne vien līst ārā no gultas, bet arī tajā izkustēties, jo gribas palikt savā iesildītajā laikumiņā. Paliek grūti, kad sāc domāt par kaķa iegādi, lai tas varētu tev sildīt pēdas, kaut gan nevari tos joprojām ciest(nu, pelēkie vēl ir ok, bet nu, jā). Vai arī tad, kad tava tējkanna ir tik lēna, ka no rīta vari jau laicīgi sākt domāt “hmm, vakarā gribēšu tējiņu, jāuzliek ūdens vārīties jau tagad.”

Bet arī tas ir ir labi. Varbūt tas pat savā ziņā ir pats labākais. Jo, grozi kā gribi, no vieglām lietām nevar iemācīties. Nu, var, bet no vieglajām ir iemācīties grūtāk nekā no grūtajām. Ar to es domāju – kad tieši tev bija tā diena, kad tev kaut kas padevās bez piepūles ar pirmo reizi un tu no tā guvi vērtīgu mācību? Tā vienkārši ir – jo vieglāk tev kaut kas dzīvē atnāk, jo mazāku vērtību/vērību tu tam piešķir.

Un savā ziņā visi šie grūtie sīkumi padara mani lepnāku. Padara mani lepnāku, jo tas viss ir tomēr kaut kas mans. Kaut kas, ar ko es esmu spējusi tikt galā saviem spēkiem. Tas viss man liek novērtēt tādas lietas kā karstu karstu ingvertēju, siltu siltu Matīsu… siltu siltu ciemošanos vecāku mājās.

Ir jauki ir patiešām patiešām jauki!

Also, lūk, iepriekšminētā foršā dziesma:

Saldais ēdiens prātam un ķermenim.

Braucot mājās, austiņas negaidīti sāk skanēt nepelnīti ilgu laiku piemirstā dziesma “Yet”. Un ar to, soliņu, smaidu un mīļiem vārdiem pietiek drosmei rītdienai. Un es nedomāju vien rītdienu, 6. augustu. Es domāju rītdienu kā Rītdienu ar lielo burtu. Rītdienu, kas ietver gan 6. augustu, gan visas pārējās dienas pēc tam. Jo ir tik sasodīti skaisti būt te. Būt te nevis nebūt vispār. Ir tik jauki zināt visu to, ko zinu tagad. Ir jauki, ja man ir mana Šodiena ar visiem Rītdienas plāniem. Turpinu virzīties uz priekšu tuvāk tam, kas visvairāk dzīvē patiesi patīk un padodas. Tiesa, ar maziem solīšiem un citu bakstīšanu uz priekšu. Bet notiek.

Un ar šādu iedvesmojošu ierakstu es ķeršos klāt savam nākamajam “mazajam projektam” un biedējoši satraucošajai rītdienai.

Atā un lai jums miegā visi saka čau!

 

Zemeņu zupa un vafeles.

Galva no pēdējiem diviem mēnešiem nedaudz pārsvilusi, iekšējā Es turpina ik pa laikam paārdīties par rezultātiem, kā arī pavadīta kārtējā man tik ļoti raksturīgā diena, kas maksimāli piepildīta ar bezjēdzīgām un neizskaidrojamām garstāvokļa maiņām, liekot man apšaubīt savu saprātu. Bet viss jau ir labi – visas mazās sāpītes, izčīkstētas, izpīkstētas, viss, kas manos spēkos, izdarīts, un tagad atliek vien nomierināties un gaidīt.

Tagad galvenais savākt sevi un beigt nervozēt par lietām. Esmu darījusi, ko varējusi, un tagad tur tāpat neko vairs nemainīt. Kārtoju istabu, tā sakārtojot arī sevi, un smaidu, jo zinu, ka varu daudz vairāk nekā liekas. Mani vajag tikai tā kārtīgi pabakstīt un uzmanīt, lai nesāku padoties.

Pilnīgi noteikti negribu teikt, ka jāuzņemas mazāk darba un atbildības, nē, dažreiz pat vajag vairāk, lai pierādītu sev un citiem, ka varu. Vienkārši jāatceras, ka, lai to visu varētu paveikt, man jāmēģina lietas uztvert vienkāršāk un jāatbrīvojas no liekā.

Čau,

Es augu!

Sauleskaziņas.

Maziņas sajūtu sajūtiņas un tirpiņas dzirksteļo, izgaismojot laiku un telpu. Pavasaris ir mazā pirkstiņa stiepiena attālumā un ledus jau kraukšķīgi padodas maniem zābakiem, nākamajā dienā paslēpies starp melnzemes graudiņiem un zāļu stiebriem aiz kauna par savu vājumu.

Brīvdienās, svētdienu vakaros, gribu ievilkt dziļi elpu un aizturēto gaisu nesāt sevī visu atlikušo darba nedēļu līdz pat piektdienas vakariem.

Čau, ir skaisti!

Šī nav mana 2013. gada apņemšanās.

Nu, it kā nav.

Es tikai daru sev šeit zināmu par lietām, kuras būtu vēlams šogad izdarīt. Bet es neko neapņemos. Būtu vēlams neatstāt novārtā savu sarakstu. Būtu vēlams lasīt vairāk(un pabeigt beidzot lasīt to nolādēto Po, kurš īstenībā ir ļoti foršs, es tikai vienkārši kaut kā netieku pāri tai vienai grāmatai). Būtu vēlams, izdarot kādu lietu no saraksta, par to arī uzrakstīt īsu blogu. Būtu vēlams vairāk rakstīt. Būtu vēlams nenokļūdīties otro reizi un pacensties būt labai māsai. Būtu vēlams katru reizi, pirms es kaut ko atsakos darīt un saku “jo man bail”, vienalga tomēr pamēģināt. Būtu vēlams beidzot saprast, ko mācīties. Un vēl, kā jau katrai meitenei pienākas, būtu vēlams drusku notievēt.

Bet es jau neko neapņemos. Es tikai saku, kā būtu vēlams.

Čau!

Bezgalībiņas.

Tad tu atver acis un attopies, ka ir 12. novembris. Viņš nav pienācis, atnācis, ienācis, viņš vienkārši Ir. Sēž uz manas palodzes. Un smaida. Un viņš tā vienkārši Ir ar maigu rudens rīta saulīti gar vaigu, siltu roku, kas pa ceļam silda manējo. Tēju, tostermaizēm un drupačām. Nepareizajām biksēm un drusku sāpošu kaklu. Un izbrīnu, ka priecājos. Priecājos par to, ka varu pamosties 12. novembrī. Un tad novembris pa ceļam uz darbu ierunājas un liek man saprast:”Bet tas viss jau nav pats labākais. Un zini, kas ir? Tas, ka būs VĒL tādi 12. novembri. Un būs arī 13. Un arī 14. Un tad vēl būs decembri arī. Viņi visi atnāks. Un tu viņus visus redzēsi, panda.”

Maza kaza.

Čau, es te tagad sēžu, esmu maza un.. nu jā, tas arī ir principā viss, ko es daru – sežu gultā un jūtos maziņa. Bet es galīgi neiebilstu. Es neiebilstu būt maza. Es pirmo reizi mūžā neiebilstu justies dīvaina, jo pekšņi es to spēju kaut kā pieņemt. Es varu to pieņemt kā kaut ko pilnīgi pašsaprotamu – es esmu dīvaina, maza(bet es neesmu īsa, ja), bet tā arī ir labi. Es neiebilstu, ka kāds tagad daļu no manām teorijām par dzīves kārtību izjauc un lēnītēm lēnītēm, mazmazītiņām liek pa jaunam citādā secībā plauktiņos. Jo, jā, es beidzot atzīstu, ka tā daļa no manām teorijām bija diezgan stulba. Un es neiebilstu, ka man nav bijusi taisnība.

Un tagad tā dziesma nekad laikam nebūs nesmieklīga.

Čau, man šodien prieks!

I laugh often, so I supose, I’m gonna be fine.

Tieši pirms gada es savā dzimšanas dienā ar lauztu kāju vazājos apkārt pa skolu uz kruķiem, dalot končas(Geishas šokolāde. VIENMĒR geishas šokolāde). Ar pavisam citu, un, ja tā godīgi, galīgi nepareizu un salauztu skatījumu uz dzīvi. Vispār jau tā dzīves kārtība un sistēma, kurai es ticu, ir palikusi. Tikai tagad es viņā redzu sev citu vietu. Un vispār jau neslikti.

Ar to es nedomāju, ka man tagad ir vairāk dzīves, jo šobrīd es sēžu sestdienā, savā dzimšanas dienā, mājās, skatos seriālus un joprojām ēdu to amazing garšīgo šokolādi, jo man vienkārši negribas un slinkums kaut ko citu darīt, kādu satikt(ar ko es domāju – vakarā laikam jāaizbrauc pie Elīzas, bet nu jā). Es joprojām tāpat kā pirms gada esmu neizgulējusies, jo mani atkal jau vajā bezmiegs. Es joprojām jūsmoju par šokolādi, pandām un mini. Bet viss vienalga ir pilnīgi citādāk. Es šobrīd sēžu mājās, nevis tāpēc, ka man būtu kaut kas, ko slēpt no citiem un jāizvairās, bet gan tāpēc, ka man vienkārši ir pilnīgi parasts slinkums. Bezmiegam ir citi, jauni iemesli. Jā, līdzīgi, bet es joprojām spītēšos un teikšu  – CITI, un šoreiz es zinu, ka es tikšu galā, gan jau. Ok, pandas, mini un geishas šokolāde ir vienkārši pilnīgi pašsaprotamas lietas, kurās nav nekā slikta, ļauna, so tā drīkst būt.

Un es rakstu tādu bezjēdzīgu ierakstu ar domu sev atgādināt – čau, saulīt, tev ir 19! Un zini, ko tas skaitlis nozīmē? To, ka taisnība vien ir – you’ll NEVER know. ;)

Ir jau labi. Ja nav, tad kaut kad būs.

Un tagad jābrauc pie Dāga, jo mazi bērni ir smieklīgi un uzmundrina, čau.

Par Itāliju bez Itālijas.

Un tagad ir sestdiena, mēs ripināmies pa Itālijas serpentīniem prom no Viestes. Un saskaņā ar manu teoriju par lietu kārtību, par to, ka it visam savā ziņā ir jēga, man tagad būtu jāgūst kāda mācība. Un ko es iemācījos? Es visas vietas salīdzinu ar Lietuvu. Un nav svarīgi, kas tā ir par vietu. Es to vienmēr, mūžīgi mūžos salīdzināšu ar Lietuvu. Vienalga, vai es aizmiegu un apdegu pludmalē, garšoju saldējumus un mēģinu saprast, kā tie itaļi viņus tik foršus sataisa, picērijā pie sevis minu, kas tas pa sieru picai virsū, aiz garlaicības mēģinu izskaitīt, cik daudz nektarīnu es noriju dienā, sēžu uz Intas lieveņa, skatoties, kā mazie Hugo un Pippo spēlējas, mēles pa muti izkāruši, un pēc tam noguruši guļ ar savām siltajām, mīkstajām galvām man uz pēdām, miegā viegliņām spārdoties ar pakaļkājām. Vienalga, vai es blandos apkārt pa Viestes ielām, izmisīgi cenšoties apmaldīties, nogaršoju visas olīvas un sierus tirgū, skaitu mini, sajaucu mini skaitu, ik pāra dienas spītīgi sēžu uz augļu diētas, jo tie itāļi taču ir galīgi traki ar saviem garšīgajiem ēdieniem. Vienalga, vai es kā nospriegota stīga pārvietojos apkārt, jo esmu apdegusi un viss sāp, vai arī man pēkšņi atveras prāts, un es gribu izložņāt visas tās itāļu virtuves, jo es arī tā gribu, es arī gribu mācēt ēst tā taisīt kā viņi. Es vienalga VIENMĒR salīdzināšu to visu ar Lietuvu. Vienalga, vai tās ir sajūtas vai izjūtas. Jo, lai kur arī es aizbrauktu, agrāk vai vēlāk es nonīkstu. Man paliek garlaicīgi, un tad es sāku domāt. PĀRĀK daudz. Gribot negribot, atgriežas domas par novembri. Un vispār – faktu, ka man tūlīt būs dzimšanas diena, būs 19. Es būšu pārdzīvojusi 18(te es paklanos pati sev un apbrīnoju manu izturību). Bet Lietuvā tā nav. Lietuvā nekad tā nav. Un, ja es par to visu sāku domāt, es neredzu tumsu. Nē, nevis neredzu, bet redzu tai cauri. Tur viss ir citādāk. Pat vasaras tur ir jaukas. Gadalaiks, kurš man no visiem riebjas visvairāk. Pēdējās trīs vasaras, šo ieskaitot, man liekas tik dumjas un pretīgas, ka pat skarties klāt negribas. Tāpat kā pagaršot pienu dienā, kad tam it kā beidzas termiņš. Nē, vēl pretīgāk. Nav runa par konkrētiem cilvēkiem. Vienkārši par jau kopš bērnības izveidojušos pieradumu, ka tur sliktu lietu nenotiek.

Bet vispār jau es nesaku, ka te, Itālijā, ir slikti. Te ir ļoti labi. Tik no tā, ka tik daudz brīva laika, tik daudz laika, kas jāpavada pašai savā sabiedrībā, ka drusciņ sāk kamols kāpt kaklā. Jā, man laikam smadzenes saulē katliņā izvārījās un ižžuva.

Bet ir jau labi. Ja nav, tad kaut kad būs.

Abstrakcija.

Pusdzīvai vilkties uz darbu, klausoties Astro’n’out – Abstrakcija un domāt, kurā sienā lai es tagad ieskrienu un taisu facepalm. Jo, jā, ļoģika jau ir mana stiprā puse, pavisam noteikti.

Grūti jau tā pēkšņi atkal sēdēt kā uz adatām, kad ar vienu nejauši atrastu neizlasītu vēstuli domas un atmiņas noraujas no ķēdes un čakarē unai smadzenes. Alkohols laikam uz laiciņu atkal kļūst par manu ienaidnieku, jo vēl viena glāzīte un atkal būs lūzumpunkts. Un tad ej un izdomā, ko una izdomās izdarīt vai pateiks. Vai abus. Ha, un atsākas runāšana par sevi trešajā personā, jo to cilvēku es vienkārši nepazīstu. Or negribu pazīt, jā, laikam jau negribu.

Ko es esmu iemācījusies? Nevajag galējas stulbības darīt, lai nav pēc tam šitādas atmiņas atkal un atkal jāpārdzīvo.

Čau, es esmu panda un kādu laiciņu iegrimšu transā un ļoti skaistā un iedvesmojošā garstāvoklī, sorry.

Bet nu, vispār jau es atkal pārspīlēju, un nav tik traki. I mean, pasaulē joprojām ir pandas. Ar tik daudz man laimītei pietiks.

Čau!